PBLA valdes sēde Rīgā, 2018. gada 26. septembrī
Trešdienas pēcpusdienā PBLA valdes sēdes ietvaros notika tematiskas pārrunas par latvisko izglītību. Katras organizācijas pārstāvji bija sagatavojuši rakstisku informāciju par dalīborganizāciju darbu izglītības jomā. Ziņojumos valdes locekļi varēja atrast datus un informāciju par latviešu skolu un skolēnu skaitu, par notikušajām nometnēm, skolotāju konferencēm un izmantotajām skolu programmām. Ar detalizētiem ziņojumiem var iepazīties šā raksta pielikumā.
Pārrunu laikā dalīborganizāciju pārstāvji uzsvēra savu līdzšinējo pieredzi ar Latvijas valsts atbalstu skolām diasporā, sevišķi izceļot labās prakses piemērus sadarbībā ar Latvijas iestādēm. Atskatoties uz ilgāku laika posmu – pēdējiem 8-9 gadiem, jāatzīst, ka sadarbības jomā starp Latvijas valsti un izglītību diasporā daudz kas ir mainījies un attīstījies pozitīvā virzienā. Esam gandarīti, ka dažādās iespējas, kas radušās sadarbībā ar valsti, ir motivējušas skolotājus, vecākus un jauniešus turpināt kopt savu latviskumu.
Valdes sēdē klātneesošā Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē Skolu nozares pārstāve Ļena Rumpe rakstiski ziņoja par pozitīvo sadarbību ar Latvijas skolotājiem un speciālistiem: jau vairākus gadus mācīt Annas Ziedares vasaras vidusskolā (AZVV) ierodas skolotāji no Latvijas; 2018. gadā veikt Valsts valodas prasmes pārbaudījumus AZVV ieradās arī Valsts izglītības satura centra speciālistes. Austrālijas Izglītības nozare spējusi veiksmīgi sarīkot skolotāju konferences un kursus, savstarpējai pieredzes apmaiņai veiksmīgi izmantojot Austrālijas latviešu skolu skolotāju personisko pieredzi. Gandarījumu rada Austrālijas latviešu skolotāju atsaucība un motivācija, izmantojot iegūtās prasmes un jaunās idejas, lai efektīvāk strādātu ar Austrālijas latviešu bērniem.
ALA Izglītības nozares vadītāja Andra Zommere stāstīja, ka Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) atbalstītie Latvijas skolotāji un audzinātāji ir liels ieguvums vasaras vidusskolām Amerikas savienotajās valstīs. Dzimtās valodas runātāji un profesionāli Latvijas pedagogi nodrošina vasaras vidusskolas audzēkņiem akadēmisko izaugsmi un saziņas valodas uzlabošanos. Jau trešo gadu pēc kārtas Gaŗezera vasaras vidusskolā un Vasaras vidusskolā Kursa ieradās Valsts izglītības satura centra speciālistes, tādējādi nodrošinot audzēkņiem iespēju kārtot Valsts valodas prasmes pārbaudījumu un iegūt valodas prasmes apliecību. Saņemtais dokuments turpmāk paver durvis jauniešu kvalitatīvai un profesionālai sadarbībai un saziņai ar Latviju, kā arī sniedz papildu iespējas mītnes zemes izglītības procesā. Tāpēc pašsaprotami, ka gadu gaitā ievērojami palielinājies to skolēnu skaits, kuri kārto pārbaudījumus augstākajos valodas prasmes līmeņos – B2 un C. Secināms, ka profesionāļu-dzimtās valodas runātāju piesaistīšana un valodas apliecības ieguves iespēja motivējusi jauniešus piestrādāt pie savas valodas izaugsmes.
Eiropas latviešu apvienības Izglītības (ELA) referents Māris Pūlis ziņoja par vairākām iniciatīvām, kas iedvesmojušas gan skolotājus, gan skolēnus Eiropas valstīs. Labs sadarbības piemērs ir dažādās nometnes bērniem un jauniešiem. No Eiropas uz Latviju brauc bērni, lai piedalītos valsts atbalstītās vasaras nometnēs gan latviski runājošiem, gan latviski nerunājošiem bērniem. 2018. gada vasarā labi izdevies ikgadējais Eiropas vasaras skolas projekts 12 – 16 gadus veciem skolēniem. Pūlis uzsvēra skolotāju lielo guvumu, tiekoties Latviešu valodas aģentūras rīkotajās ikgadējās skolotāju konferencēs. Konferenču klātienes tikšanās sekmē skolotāju turpmāku saziņu un tīklošanas attīstīšanos, veicinot radošu domu, ideju un pieredzes apmaiņu.
Vairāk nekā 100 Eiropā dzīvojošiem skolēniem pēdējā gada laikā bijusi ļoti laba pieredze, mācoties Latviešu valodas aģentūras koordinētajā tālmācības platformā Classflow, kurā bērniem tiek piedāvāta iespēja uzturēt un uzlabot savu latviešu valodu, regulāri sazinoties ar skolotāju Latvijā un saviem vienaudžiem tālmācības klasē. ELA nesen sākusi arī skolēnu apmaiņas programmu ar Rīgas Juglas vidusskolu. Izskanēja organizācijas vēlme gan veidot kursus tiem vecākiem, kas meklē atbalstu saviem centieniem saglabāt latviešu valodu un kultūru ārvalstīs, gan izglītības standartu un programmas nodrošināšanu, lai piesaistītu un noturētu latviskajā izglītības vidē pusaudžus un divdesmitgadniekus.
Ļoti ieinteresēja Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdes, Brazīlijā dzīvojošās Renātes de Karvaļo-Albrehtas pieredze. Brazīlijas latviešu kopiena ir unikāla, un latviskās izglītības procesi ļoti atšķiras no pārējā pasaulē ierastajiem latviskās izglītības centieniem, jo latviešu skolās Brazīlijā pārsvarā mācās jaunieši un pieaugušie. Latviskās izglītības darbinieki ir pateicīgi Latviešu valodas aģentūrai par nodrošinātajiem mācību materiāliem. Tika pieminēts, ka ļoti svarīgs ir arī atbalsts pašiem skolotājiem, jo Dienvidamerikai tomēr trūkst vēsturiski izveidojušos iestrāžu, kādas ir citās latviešu mītnes valstīs. Pārsteidzoši, ka Renāte de Karvaļo-Albrehta personiski tālmācībā māca latviešu valodu 105 jauniešiem un pieaugušajiem, izmantojot Google Hangout, YouTube un citus mūsdienu saziņas rīkus. Šī pieredze liek secināt, ka pašlaik pieejamie latviešu valodas pašmācības materiāli ir neadekvāti un būtu nepieciešami materiāli ar izvērstiem skaidrojumiem, vēlams, vairākās, svešvalodās. Tika ziņots, ka Dienvidamerikas latviešu izcelsmes jauniešiem ir liela interese par studentu apmaiņas programmām ar Latvijas augstākās izglītības iestādēm, tomēr līdz šim dažādu abu pušu neizdarības un birokrātisku šķēršļu dēļ nav izdevies šīs vēlmes realizēt.
Latviešu nacionālās apvienības Kanādā Izglītības referente Elita Pētersone uzsvēra, ka Kanādas latviešu skolām ir līdzīga pieredze kā citu valstu kopienu skolām, proti, tiek veiksmīgi izmantoti LVA gādātie materiāli un Kanādas skolotāji aktīvi piedalījušies diasporas skolotāju konferencēs Latvijā. Tika pieminēta vērtīgā LVA iniciatīva, kad mācību materiālus diasporas skolām veido paši ārvalstu latviešu skolu skolotāji, saņemot LVA metodisko un materiālo atbalstu. Kanāda šo iespēju līdz šim nav izmantojusi, tomēr tika piebilsts, ka Kanādā ir profesionāli skolotāji, kuŗu materiālus vajadzētu apstrādāt un publicēt, lai tos varētu izmantot kolēģi citās valstīs. E.Pētersones kundze minēja, ka pagaidām Kanādā ir ierobežotas LVA vadītās tālmācības programmas Classflow izmantošanas iespējas, tomēr par programmu Kanādā ir interese un būtu vēlams šīs iespējas paplašināt. Tāpat tika uzsvērts, ka būtu noderīgi izvērst latviskās izglītības programmu jauniešiem.
Krievijas latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova ziņoja par unikālajām latviskās izglītības skolām Krievijā un to izaicinājumiem: pašlaik darbojas latviešu skola Latvijas vēstniecībā Maskavā; jau astoto gadu Baškīrijā strādā entuziasma pilna skolotāja, tomēr skolēnu skaits lēnām sarūk; divās Sibīrijas pilsētās pieaugušie mācās latviešu valodu ar Skype palīdzību. Šoruden šiem censoņiem būs iespēja kārtot Latvijas Valsts valodas prasmes pārbaudījumus. Tomēr starpvalstu saspīlētā politiskā situācija rada komunikācijas grūtības, neļaujot nodrošināt vajadzīgos latviešu skolotājus tālajos Sibīrijas ciemos, kaut skolotāji tur tiešām būtu gaidīti.
Katras organizācijas pārstāvja ieskatam sekoja daži jautājumi par nākotnes izaicinājumiem, piemēram, kvalitatīvas nometnes izveidi latviski labi runājošiem bērniem, vairāk iespēju vasaras skolām Eiropas jauniešiem un iespējām atjaunot latviešu ģimnāziju Eiropā. Svarīga ir Tālmācības programma pieaugušajiem, kas top, bet vēl nav nodota lietošanai plašākai auditorijai.
Pārrunas beidzās ar patīkamu apziņu, ka latviskā izglītība diasporā vairāku gadu gaŗumā ievērojami attīstījusies un uzlabojušās sadarbības iespējas ar Latvijas valsti izglītības nodrošināšanā ārpus tās. Priecājamies arī par labo sadarbību starp dažādo valstu izglītības nozarēm. Redzams, ka latviešu valodas un kultūras pieredze joprojām tiek iegūta ģimenēs, skolās, nometnēs un pasākumos, tomēr skaitļi joprojām liecina, ka latviešu skolas apmeklē vien 5-6% latviešu bērnu ārvalstīs. Jau tagad skaidrs, ka aizvien lielāku vietu izglītības procesā ieņem elektroniskie saziņas līdzekļi, padarot valodas apguvi dažāda vecuma cilvēkiem pieejamāku, ērtāku, ātrāku un mūsdienīgāku. Par to liecina gan izveidotās tālmācības programmas, gan aizvien pieaugošais pieprasījums pēc mūsdienīgiem valodas mācību materiāliem.
Kopīgiem spēkiem ceram saglabāt esošās, sevi gadu gaitā pierādījušās izglītības vērtības, vienlaikus aicinot Latvijas valsts izglītības institūcijas un citus profesionāļus un entuziastus strādāt pie tā, lai latviskā izglītība kļūtu mūsdienīgāka un motivētu bērnus un jauniešus turpināt kopt savu latvietību, arī dzīvojot ārpus Latvijas. PBLA dalīborganizācijas cer, ka Latvijas iestādes, kas atbildīgas par izglītību diasporā, turpinās atbalstīt ārvalstu latviešu izglītības vajadzības un spēs nodrošināt to realizēšanu, iekļaujot valsts pamatbudžetā finansiālo atbalstu izglītības darbam diasporā.
Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde un viesi gadskārtējās valdes sēdes atklāšanā 2018. gada 26. septembrī Rīgas Mazās Ģildes Lielajā zālē
Pirmajā rindā no kreisās: ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, PBLA vicepriekšsēdis un Amerikas Latviešu apvienības (ALA) priekšsēdis Pēteris Blumbergs, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte, Ministru prezidents Māris Kučinskis, žurnāla „Ir” komentētājs un žurnālists Pauls Raudseps, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) prezidenta vietnieks un PBLA Kultūras fonda priekšsēdis Juris Ķeniņš, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) priekšsēdis Jānis Grauds
Otrajā rindā no kreisās: Latvijas Brīvības fonda pārvaldes priekšsēdis Roberts Kukainis, ALA Sabiedrisko attiecību vadītājs Dzintars Dzilna, ALA Kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe, PBLA izpilddirektors Raits Eglītis, ALA Izglītības nozares vadītāja Andra Zommere, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, LNAK prezidents Andris Ķesteris, ALA „Sadarbība ar Latviju” nozares vadītāja Kaija Petrovska, Eiropas Latviešu apvienības (ELA) pārstāvis Indulis Bērziņš, ELA pārstāve un Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā prezidija priekšsēde Lilija Zobens, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas prāvests Klāvs Bērziņš, LNAK Izglītības nozares vadītāja Elita Pētersone, LAAJ pārstāvis un LAAJ Kultūras fonda priekšsēdis Jānis Čečiņš, ALA pārstāvis un PBLA kasieris Jānis Grāmatiņš
Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde,
tiekoties Rīgā, 2018. gada 26. – 28. septembrī:
1) Pateicas Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei, Ministru prezidentam Mārim Kučinskim, aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim, kultūras ministrei Dacei Melbārdei, izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim un Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniekam Atim Sjanītam par dalību PBLA gadskārtējās valdes sēdes atklāšanā;
2) pateicas PBLA Kultūras fonda priekšsēdim Jurim Ķeniņam par PBLA sēdes ieskaņas koncertu “Augstākā dzimtene” Rīgas Mazajā Ģildē un Ogres korim diriģenta Jāņa Zirņa un administratores Kristīnes Briedes vadībā par saviļņojošo priekšnesumu;
3) pateicas Kultūras ministrijai un Latvijas Nacionālajam kultūras centram par izcili noorganizētajiem XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem 2018. gada vasarā un diasporas kopu iesaisti tajos. PBLA aicina valsts iestādes turpināt atbalstu projektam “Dziesmu un deju svētku tradīcijas ilgtspējas nodrošinājumam un latviešu kultūras pieejamībai ārvalstīs saglabāšanai” no Latvijas Valsts budžeta.
4) Pateicas Ziemeļatlantijas līguma organizācijai (NATO) par tās bruņoto spēku bataljona uzturēšanu Latvijā un, sevišķi, Kanādas, ASV, Spānijas, Čehijas, Albānijas, Itālijas, Polijas, Slovēnijas un citām sabiedroto valstīm par ieguldījumu Latvijas Valsts drošības stiprināšanā.
PBLA valde pieņem šādas rezolūcijas:
1) PBLA atbalsta Saeimas centienus izstrādāt Diasporas likumu un aicina pieņemt to vēl 12. Saeimas sasaukumā ar mērķi saliedēt Latvijai piederīgos cilvēkus pasaulē un palīdzēt tiem veidot noturīgu saikni ar Latviju. Visas PBLA dalīborganizācijas vienojas par definīciju, kas nosaka, ka diaspora ir ārvalstīs pastāvīgi dzīvojoši Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, un viņu ģimenes locekļi.
2) PBLA aicina Latvijas pilsoņus visā pasaulē piedalīties Latvijas Republikas 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gada 6. oktobrī.
3) PBLA atzinīgi novērtē Latvijas valdības panākto divu procentu iekšzemes kopprodukta piešķīrumu valsts aizsardzībai un aicina nākamo valdību pievērst sevišķu uzmanību visa veida hibrīdkara apdraudējumam, kā arī stiprināt Zemessardzes un Jaunsargu kustību un veicināt jauniešu patriotisko audzināšanu.
4) PBLA aicina Amerikas Latviešu apvienību, Latviešu Nacionālo apvienību Kanādā un Eiropas Latviešu apvienību darīt visu iespējamo, lai turpinātu ASV, Kanādas un Eiropas Savienības valstu militāro spēku līdzdalību Baltijas valstu drošības stiprināšanā.
5) nosoda Krievijas agresīvo politiku, dezinformācijas kampaņas un militārās mācības, kas vērstas uz visas pasaules un, sevišķi, Baltijas un Austrumeiropas valstu brīvības un demokrātisko procesu destabilizēšanu.
6) PBLA pieprasa Latvijas Republikas Saeimai un Ministru kabinetam nekavējoties risināt jautājumu par dubultpilsonības saglabāšanu nelielai daļai Krievijā dzīvojošo latviešu, kas, būdami nepilngadīgi, kļuva par Latvijas Republikas pilsoņiem laika periodā no 1992. līdz 1995. gadam.
7) PBLA uzskata, ka, pieņemot likumu “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”, Saeima rīkojas pretēji Latvijas Republikas Satversmei un pieprasa, lai Latvijas Republikas Saeimas deputāti to neatbalsta.
8) PBLA aicina Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju un Valsts izglītības satura centru uzņemt sakarus ar Eiropas Savienības mītņu zemju Izglītības ministrijām, lai nodrošinātu latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanu Eiropas Savienības valstu skolās un latviešu valodas eksāmenu akreditēšanu tās izglītības sistēmā.
9) Balstoties uz esošo veiksmīgo sadarbību, kas izveidojusies starp Latvijas izglītības iestādēm un PBLA dalīborganizācijām, PBLA aicina Latvijas Republikas valdību iekļaut valsts pamatbudžetā finansiālo atbalstu izglītības darbam diasporā.
10) PBLA aicina Latvijas Republikas Kultūras ministriju veicināt sadarbību un kultūras apmaiņu starp pašdarbības māksliniekiem un amatieru kopām, kuras iesaistītu un apmācītu jauniešus.
11) PBLA aicina nākamo Latvijas valdību veidot valsts politiku, lai mazinātu iedzīvotāju aizbraukšanu no Latvijas, veicinātu dzimstību un celtu iedzīvotāju labklājību.
Lēmumi:
1) PBLA valde nolemj rīkot PBLA Kultūras konferenci Cēsīs 2019. gada 30. septembrī un 1. oktobrī Latvijas Valsts simtgades zīmē. Lai to sarīkotu PBLA valde nolemj pieņemt Kultūras ministrijas piešķirtos līdzekļus EUR 40 000 apmērā un piesaistīt projekta izpildīšanai profesionālu projektu vadītāju.
2) PBLA valde pieņem 2019. gada budžetu, nosakot, ka budžets nevar pārsniegt $349.300.
3) PBLA valde nolemj izveidot Drošības, Izglītības un Kultūras padomes, izvirzot nozaru vadītājus no sava vidus.
4) PBLA valde nolemj rīkot nākamo valdes sēdi Rīgā 2019. gadā no 2. līdz 4. oktobrim, tūlīt pēc PBLA Kultūras konferences Cēsīs.
Rīga, 28. septembris – Pēc trīs dienu ilgām sarunām tikšanās reizēm ar valsts vadītājiem Rīgā beigusies gadskārtējā PBLA valdes sēde. Uz to bija sabraukuši latviešu centrālo organizāciju vadītāji un pārstāvji no visas pasaules – ASV, Kanadas, Australijas, Eiropas, Dienvidamerikas un Krievijas.
PBLA vadībai bija tikšanās ar Valsts Prezidentu Raimondu Vējoni, kurā tika pārrunāts PBLA atbalsts Latvijai Valsts drošības un ārpolitiskajos jautājumos, kā arī sadarbība kultūras un izglītības jomās. PBLA valde piedalījās Diasporas jautājumiem veltītajā sēdē ārlietu ministrijā.
PBLA valdes sēdes svinīgo atklāšanu Mazajā Ģildē ar savu klātbūtni pagodināja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidents Māris Kučinskis, kultūras ministre Dace Melbārde, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis un ASV vēstniece Latvijā Nancy Pettit. Ārlietu ministriju pārstāvēja Saeimas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa – Lukaševica un Diasporas vēstnieks Atis Sjanīts. Dalībniekus un viesus uzrunāja žurnāla IR komentētājs Pauls Raudseps.
PBLA valde pārrunāja organizācijai svarīgus tematus – kultūras, izglītības, valsts drošības un ekonomiskās attīstības sfērās un pieņēma attiecīgas rezolūcijas. Tika pieņemta atbalsta rezolūcija topošajam Diasporas likumam, kā arī rezolūcija, iebilstot pret Saeimas iejaukšanos reliģiskajās lietās – LELBĀL atbalstam. Nozīmīgi, ka šīs rezolūcijas tika pieņemtas vienbalsīgi, ilustrējot to, ka pārrunas sēdes gaitā saliedēja PBLA dalīborganizācijas.
Tuvāka informācija par sēdes norisi un rezultātiem sekos. FOTO: PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte atklāj sēdi.
PBLA valde pieņēma šadas rezolūcijas un lēmumus.
Sēdes fotogalerija: https://www.flickr.com/photos/161129375@N03/sets/72157671914609417
PBLA pārstāvniecība
Šonedēļ Rīgā ar svinīgu atklāšanas ceremoniju sāksies Pasaules Brīvo latviešu apvienības gadskārtējā valdes sēde, uz kuru sabrauks pasaules latviešu centrālo organizāciju vadītāji un pārstāvji no visas pasaules – ASV, Kanādas, Austrālijas, Dienvidamerikas, Krievijas un Eiropas valstīm.
Atklāšanas ceremoniju, kas norisināsies Mazajā Ģildē, trešdien, 26. septembrī, plkst. 9:00 ar savu klātbūtni pagodinās Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Ministru prezidents Māris Kučinskis, kultūras ministre Dace Melbārde, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Sēdes dalībniekus sveiks arī Ārlietu ministrijas Parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa Lukašēvica un ASV vēstniece Latvijā Nancy Pettit. Uzrunu teiks žurnāla IR komentētājs Pauls Raudseps.
PBLA valde sēdē plāno pārrunāt ārvalstu latviešiem svarīgākos jautājumus – kultūru, izglītību, kā arī atbalstu valsts ekonomikas un drošības stiprināšanai. PBLA dalīborganizāciju vadītājiem plānota tikšanās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, otrdien, 25. septembrī, plkst. 14:00 Rīgas pilī. Plkst. 15:00 Ārlietu ministrijā notiks Diasporas jautājumiem veltīta sēde, kurā tiks pārrunāta arī Diasporas likuma virzība. Plkst. 18:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks Amerikas latviešu apvienības grāmatas “ALA – no 50 līdz LV100” atvēršanas pasākums.
26. septembra vakarā, plkst. 19:00, Pasaules Brīvo latviešu apvienība aicina uz koncertu “Augstākā dzimtene” (latviešu komponistu kora dziesmas no ārpus Latvijas). Koncertā piedalās Ogres novada kultūras centra jauktais koris “Ogre”, izpildot Guntara Geduļa, Alberta Jēruma, Tālivalda Ķeniņa, Ellas Mačēnas un Helmera Pavasara daiļradi. Diriģents Jānis Zirnis.
Idejas un organizatoriskais autors Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības priekšsēdis, Juris Ķeniņš
Koncerts notiek Mazajā Ģildē, Amatu ielā 5
(Ieeja brīva)
Ceturtdien, 27. septembrī, sēde norisināsies viesnīcā Konventa sēta, kur tiks pārrunāts atbalsts valsts drošībai. Sēdi pārtrauks uz dažām stundām plkst. 10:15, kad tās dalībnieki dosies uz Ādažu militāro bāzi satikt NATO karavīrus. Ceturtdienas, 27. septembra vakarā, plkst. 19:00 Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiks svinīga pieņemšana. Sēdes beigu daļa būs piektdien, 28. septembrī viesnīcas Konventa sēta Georga zālē, kur tiks pieņemtas sēdes rezolūcijas.
PBLA pārstāvniecība
Par ko tad īsti balsot?
Pēdējās nedēļas pirms vēlēšanām rit strauji, un nenovēršami tuvojas mirklis, kad cilvēkiem vajadzēs izdarīt izvēli. Pats galvenais kritērijs šeit ir – lai pašam jau dažus mēnešus pēc vēlēšanām nebūtu kauns. Tas pie mums nebūt nav pašsaprotami: liela daļa vēlētāju jau drīz pēc vēlēšanām ir vīlušies savā izvēlē. Šie vīlušies tad visu aizmirst un uz nākamajām vēlēšanām atkal meklē kādu jaunu “glābēju”, kurš tad beidzot izvedīs tautu no posta. Tomēr 27 gadus kopš neatkarības atjaunošanas no šīs tradīcijas tomēr būtu vērts atteikties un sākt balsot tā, lai pēc tam pašiem nav jākaunas.
Kā tad izdarīt šo izvēli? Vispirms, vajadzētu atteikties no vēlmes kādam atriebties – pat tad, ja viņš to būtu pelnījis. Atriebības alkas vienkārši aptumšo prātu, un cilvēks kas vadās no atriebes alkām, nespēj domāt par savas rīcības sekām. Vēlēšanās parādīt savu attieksmi valdošajai elitei ir pašsaprotama. Pēdējie desmit gadi daudziem ir sagādājuši smagus mirkļus – te ir gan tuvinieki, kas dodas meklēt iztiku ārzemēs, gan brūkošas veselības un izglītības sistēmas, gan zemas algas sabiedriskajā sektorā. Taču vēlme kādam sariebt nav labākais padomdevējs šādās situācijās; un 7. oktobra rītā mums neklāsies ne par kapeiku labāk, ja būsim savēlējuši parlamentā agresīvus diletantus un populistus. Tādi šogad piedalās vēlēšanās diezgan kuplā skaitā.
Tā vietā būtu vērts pavaicāt sev, ko, manuprāt, Latvijas valdībai vajadzētu izdarīt tuvākajos četros gados – tautsaimniecībā, izglītībā, aizsardzībā. Un – kurš no pašlaik pieteiktajiem personāžiem šo darbu ticami varētu paveikt? Vēlēšanās ir jāpieņem racionāli lēmumi, skaidri apjaušot katras izvēles iespējamās konsekvences. Taču vienlaikus ir jāsamierinās, ka mūsu izvēle nekad nebūs pilnībā racionāla – mūsu izvēlē liela loma ir arī intuīcijai. Paraugieties uz attiecīgā saraksta līderi, viņa biogrāfiju un pieredzi – un pavaicājiet, vai jūs no šāda cilvēka pirktu lietotu automašīnu. Ja nē – tad nevajag par viņu arī balsot; cilvēks, kurš nevieš uzticību sīkās lietās, arī valsti nevadīs godprātīgi.
Ir vēl kāda svarīga lieta, kas jāņem vērā, izvēloties partiju. Latvija pēc visiem formāliem parametriem ir moderna, demokrātiska Eiropas valsts, kurai ir “jāturas līdzi” pasaules attīstītākajām valstīm. Latvijā ir daudz labu, mūsdienīgu un izglītotu cilvēku daudzās jomās – biznesā, mākslā, kultūrā. Diemžēl mūsu politikā tādu nav daudz. Mums ir virkne iecienītu līderu, kuri kopumā patīk sabiedrībai. Taču vairums no viņiem ir drīzāk 20. gadsimta cilvēki ar šā gadsimta ieradumiem, viņi baidās no mūsdienu atvērtās pasaules un neprot ar to komunicēt. Arī padomju laika nomenklatūras ieražas ir visai dzīvas. Taču Latvijai stāv priekšā ļoti dinamiski četri gadi, kad svarīgas lietas notiks ne tikai pašu mājās, bet arī apkārtnē – jaunais ES budžets, NATO nākotne, Rietumu un Krievijas attiecības, un tamlīdzīgi. Tādēļ vēlēšanās būtu jāievēlē daudz maz moderni, izglītoti un jauni cilvēki, kuri grib un var strādāt 21. gadsimta apstākļos. Tieši tādēļ būtu jāizmanto mūsu vēlēšanu sistēmas sniegtā iespēja vilkt “plusus” un svītrot kandidātus, lai dotu zaļo gaismu paaudžu apritei. Jauni un mūsdienīgi cilvēki ir atrodami gandrīz visās partijās, un tieši viņi ir pelnījuši karjeras uzrāvienu. Vecs un pieredzējis zirgs var būt mīļš, taču autosacīkstēs ir jāpiedalās ar automašīnu.
Kā atrast savējo
Navigācijai Latvijas partiju ainavā es šeit izmantošu diezgan subjektīvu pieeju, pēc kuras pats orientējos savos spriedumos. Aina mūsu partiju ainavā nebūt nav melnbalta, kur visi būtu viegli sadalāmi “labajos” un “ļaunajos”. Tādēļ vislabāk to var aprakstīt divās dimensijās: “vecie” vs. “jaunie” un “prognozējamie” vs. “šaubīgie”, kur tad katrs var spriest par savām prioritātēm. Var saprast cilvēkus, kuri vēlas pieturēties pie jau pazīstamā. Galu galā, “Vienotības”, NA un ZZS koalīcija, kas ar dažādiem likteņa līkločiem ir pie varas kopš 2009. gada, līdz šim ir piedāvājusi Latvijas iedzīvotājiem zināmu stabilitāti. Šī trauslā stabilitāte var pamatoti nepatikt dažādu iemeslu dēļ: Aivars Lembergs pie koalīcijas galda, OIK skandāls ar masveidīgi izšeftēto “zaļās enerģijas” naudu, maksātnespējas administratori un viss pārējais. Īsi sakot, koalīcijai var daudz ko pārmest. Taču kopumā šī valdība ir nolikusi Latviju uz zināmām sliedēm, kuras beigu beigās tomēr ved pareizā virzienā – uz augošu ekonomikas konkurētspēju, ciešāka integrāciju ES un NATO, ilgtspējīgu fiskālo politiku un tamlīdzīgi. Tas viss ir nācis ar mokām un sāpīgi; tādēļ šobrīd ļaut jaunizceptiem “tautas glābējiem” to sapostīt nebūtu prāta darbs. Galu galā, Latvijai šobrīd ir, ko zaudēt – un melo tie, kas sakās to neredzam.
Taču var saprast arī tos, kas vairs nevēlas balsot par vecajiem. Galu galā, pašreizējā koalīcija ir zaudējusi jebkuru “draivu”, enerģiju un rīcībspēju; tā, kā liekas, pat vairs lāga negrib pārvaldīt valsti. Spilgtākais piemērs tam ir savulaik varenās partijas “Vienotība” sabrukums no iekšpuses: bezjēdzīgi iekšēji strīdi un šķelšanās ir aizbiedējuši labu tiesu vēlētāju. Arī pārējie “vecie” – Nacionālā Apvienība un ZZS – cieš no korupcijas skandāliem un līdzīgām problēmām. Tādēļ varbūt tiešām ir vērts pameklēt kādu jaunu alternatīvu – kaut vai tikai tādēļ, ka šādi var atjaunot personālijas valdošajā elitē. Nevar taču prasīt, lai jauni ļaudis, kas vēlas veidot karjeru Latvijas politikā, stātos šajās vecajās, satrunējušajās partijās – šādu nevēlēšanos viņiem tiešām ir grūti pārmest. Īsi sakot, par jaunajiem balsot ir sava jēga.
Nošķīrums starp “vecajiem” un “jaunajiem” nesakrīt ar nošķīrumu starp “prognozējamajiem” un “šaubīgajiem”. Prognozējamās partijas ir tās, kuras, par spīti savai brašajai priekšvēlēšanu retorikai, pēc nonākšanas Saeimā, un, kazi, valdībā, nesāks darīt muļķības. Ar “muļķību nedarīšanu” es saprotu principiālu pieturēšanos pie līdzšinējā Latvijas attīstības pamatkursa un Satversmes pamatvērtībām – tādām, kā brīva, starptautiski konkurētspējīga tirgus ekonomika, skaidrs kurss uz NATO drošības politikā, latviešu valodas un nacionālās kultūras noteicošā loma publiskajā telpā apvienojumā ar cieņu pret minoritātēm, mūsdienīgas reformas sabiedriskajā sektorā, makroekonomiskā stabilitāte un reāla demokrātija. Visas “prognozējamās” partijas visas šīs lietas var interpretēt plaši un locīt uz visām pusēm – un tomēr atzīt tās par pamatvērtībām. “Šaubīgās” partijas turpretī pie izdevības var no tām pamatīgi novirzīties īstermiņa ieguvumu vārdā, tādēļ no tām var sagaidīt visu ko. Balsot par “šaubīgo” partiju var būt riskanti, un tādēļ aizraujoši – bet ja nu pēkšņi paveicās, un mēs tiešām iegūstam kaut ko būtiski labāku? Jautājums tikai, cik jūs esat gatavi riskēt. Piemēram, uz ko gatavi ir “Saskaņa” vai KPV.LV, ja nonāktu valdībā, mēs nezinām – arī pašas partijas to īsti neatklāj. Jautājums, vai jūs tiešām gribat to izmēģināt.
Šādā divdimensiju modelī, manuprāt, partijas izkārtojas aptuveni šādi (sk. attēlu). Pievērsīsim uzmanību: tas, ka partija ir veca, vēl nenozīmē, ka tā noteikti ir prognozējama (piem., ZZS). Savukārt jaunas partijas var būt tīri labi prognozējamas attiecībā uz pamatvērtībām. Vienlaikus šī shēma, protams, ir koriģējama atkarībā no katra paša politiskajām simpātijām.
Kampaņas un aktualitātes
Latvijas politiskās sistēmas ietvaros, balsojot par kādu partiju, jūs vienlaikus balsojat par konkrētu partiju koalīciju – neviena partija nekad nav valdījusi vienatnē. Tādēļ arī partiju programmas ir jāuztver, kā saka, cum grano salis: tie ir drīzāk labo nodomu saraksti, jo vēlāk valdībā partijai būs saistošs tikai kopā ar partneriem veidotais koalīcijas līgums. Koalīcijas partneru atlasē partijas pie mums mēdz būt visai izvēlīgas. Lielā intriga, protams, ir par Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” iespējamo dalību valdošajā koalīcijā. Šāda iespējamība gan ir nemainīgi zema. Tomēr uzmanību piesaista fakts, ka skandalozā Artusa Kaimiņa partija KPV.LV joprojām ir izvairīga attiecībā uz savu sadarbību ar “Saskaņu”. Tas ir devis pamatu daudzām spekulācijām, piemēram, par KPV.LV saistību ar pazīstamo politiķi un miljonāru Aināru Šleseru, kuram daļēji piederošais laikraksts “Dienas Bizness” regulāri slavina Kaimiņa partiju un uzbrūk tās kritiķiem. Tomēr, lai gan prognozējams, ka KPV.LV noteikti saņems savu tiesu balsu un mandātu, partijai kopā ar “Saskaņu” diez vai būs vairākums.
Pēdējā mēneša laikā veiktās sabiedriskās domas aptaujas ir atšķirīgas pēc kvalitātes un metodoloģijas, tādēļ arī to sniegtie rezultāti ir visai atšķirīgi. Ir skaidrs, ka nākamajā Saeimā noteikti būs pārstāvētas “Saskaņa” un ZZS, visdrīzāk, kā divas lielākās frakcijas. Visdrīzāk tajā būs arī Nacionālā Apvienība VL!-TB/LNNK, Jaunā Konservatīvā partija un KPV.LV, kurām dažādi sociologi pašlaik sola no 5 līdz pat 15 procentu balsu. Pārējās partijas balansē uz 5% robežas – gan mazliet uzfrišinātā “Jaunā Vienotība”, gan liberālais “startaps” “Attīstībai/PAR!”, gan arī “Latvijas Reģionu Apvienība” (LRA). Šo partiju sekmes ir grūti precīzi prognozēt. Interesants ir jautājums, vai izredzes nonākt 13. Saeimā ir Tatjanas Ždanokas prokremliskajai “Latvijas Krievu savienībai” (LKS), no kuras šoreiz kandidē populārais žurnālists Andrejs Mamikins. Šai partijai gan ir zems reitings; tomēr tās vēlētāji bieži neatklāj savu izvēli aptaujās. Tādēļ nav izslēgts, ka “Saskaņai” varētu parādīties konkurents kreisajā flangā.
Ņemot vērā politiskā spektra raibumu, nav izslēgts, ka nākamā Saeima būs ļoti sadrumstalota: ja pašreizējā Saeimas sasaukumā ir pārstāvēti 6 saraksti, tad nākamajā to var būt līdz pat 9. Tas var pamatīgi sarežģīt valdības veidošanu – jo īpaši tādēļ, ka daudzām partijām būs grūti sēdēt pie viena galda. Tas attiecas ne tikai uz KPV.LV, kurai būs grūti atrast ticamu koalīcijas partneri – izņemot “Saskaņu” visi pārējie ir jau nolamāti par zagļiem un neliešiem. Arī bijušo KNAB izmeklētāju Jutas Strīķes un Jura Juraša pārstāvētā JKP varētu būt grūti sadarboties ar ZZS, kuras neformālais līderis joprojām ir Aivars Lembergs. Tas varētu būt pats lielākais izaicinājums nākamajam premjeram. Tomēr pieredze rāda, ka vienā koalīcijā teorētiski spēj strādāt ļoti dažādi politiskie spēki. Atcerēsimies, piemēram, 6. Saeimas vēlēšanas 1995. gadā, kad prezidents Ulmanis citu alternatīvu trūkuma dēļ valdību vadīt uzticēja tobrīd bezpartejiskajam Andrim Šķēlem – šajā valdībā piedalījās veselas 9 partijas. Īsi sakot, ļoti fragmentētas valdības darbu mēs esam jau pieredzējuši. Šis darbs varbūt nav īpaši efektīvs, tomēr valdība turas kopā tiktāl, kamēr nav jāķeras pie ārkārtējiem scenārijiem. Sadarbība ar “Saskaņu” būtu šāds ārkārtējs scenārijs, kuru pašlaik nopietni neapsver neviens. Tomēr galu galā visu tomēr izšķirs aritmētika – tā nopietnā un svarīgā tautas gribas izpausme, kurā mums visiem būs iespēja piedalīties.
Informāciju sagatavoja politologs Ivars Ījabs pēc PBLA pasūtinājuma
Šis ir otrais no trim priekšvēlēšanu situācijas Latvijā pārskatiem.
Kas mums ir uz šķīvja
Partijas ir iesniegušas savus sarakstus un programmas Centrālajā Vēlēšanu komisijā. Tātad šodien jau varam skaidri pateikt, kas tieši tiks celts galdā vēlētājam uz 13. Saeimas vēlēšanām. Ir pienācis laiks šo piedāvājumu pavērtēt kritiski un objektīvi. Pašas partijas šodien ir jau iegājušas “finiša taisnē”. Līdz vēlēšanām ir palicis mazāk par diviem mēnešiem, un pēdējais mēnesis, protams, ir izšķirošais. Tādēļ netiek žēlota nedz nauda, nedz krāšņi lozungi un skaļi apvainojumi. Kampaņu saceltais troksnis ir ļoti liels, un aiz tā reizēm ir grūti saskatīt partijas reālo piedāvājumu: vispirms, kādus cilvēkus tad partija piedāvā savā sarakstā, otrkārt, ko tad tās īsti solās darīt? To tad mēs arī īsi aplūkosim šajā rakstā.
Daži brīdinājumi
Vispirms par cilvēkiem. Vispirms, jau pirms laba laika ir ieviesusies tradīcija partijām nominēt tā sauktos “premjera kandidātus” – proti, cilvēkus, kuri būs partiju galvenās sejas. Lai tā būtu. Taču mums kā vēlētājiem ir jāatceras, ka patiesībā šie “premjera kandidāti” ir tīri simboliskas figūras. Valdības vadītāja kandidātu Latvijā nominē Valsts prezidents; tieši viņš vai viņa nosauc īsto “premjera kandidātu”. Turpretī partiju izrādītie “premjera kandidāti” visdrīzāk nekad nebūs premjeri. Latvijā atšķirībā, teiksim, no Lielbritānijas, valdības veido partiju koalīcijas, tādēļ īstie premjeri visbiežāk ir kompromisa figūras. Mūsu partiju piedāvātie “premjera kandidāti” drīzāk ir savdabīgi partiju parādes zirgi, ar kuriem partijas piedalās cīņā par vēlētāju balsīm. Daži no viņiem pat paši nekandidēs savas partijas sarakstā – kā, piemēram, Nacionālās apvienības premjera kandidāts Roberts Zīle, vai “Jaunās Vienotības” kandidāts Arturs Krišjānis Kariņš. Arī Aivars Lembergs, kurš oficiāli šo posteni gan šoreiz vairs neieņems, ir ilgu laiku bijis Zaļo un Zemnieku Savienības “premjera kandidāts” – vienlaikus ne reizi neesot šīs partijas Saeimas sarakstā. Nav nekas slikts, ka partijas izrāda savus populārākos cilvēkus – taču vēlētājam te ir jābūt modram, jo viņa “mīlulis” attiecīgajā sarakstā var nemaz nebūt atrodams. Balsojot vispirms vajag raudzīties uz cilvēkiem, kas reāli kandidē sarakstā.
Jau kopš 2010. gada Latvijā ir atcelta tā sauktā “lokomotīvju sistēma”, kas nozīmē, ka katram no pieciem vēlēšanu apgabaliem ir savs, unikāls piedāvājums. Ja, piemēram, 2006. gadā tolaik populārais premjers Aigars Kalvītis varēja kandidēt visos piecos apgabalos, tad tagad katrs kandidāts kandidē tikai vienā apgabalā. No vienas puses, tas ir labi, jo piesaista konkrētu deputātu konkrētam reģionam, uzlabo saikni starp vēlētāju un viņa pārstāvi. Taču tas veicina arī t.s. “individuālās kampaņas”, kas pēdējo gadu vēlēšanās ir kļuvušas sevišķi izplatītas. Piemēram, ja es kandidēju Kurzemē, tad man visizdevīgāk ir izsūtīt visiem kurzemniekiem savus personīgos aģitācijas materiālus. Mans rezultāts nav atkarīgs ne no vienas lokomotīves; man vajag tikai, lai iespējami daudz kurzemnieku pievelk biļetenā man plusiņu un izsvītro visus pārējos. Es ieteiktu izturēties piesardzīgi pret politiķiem, kas aizraujas ar individuālajām kampaņām, visur uzsver sevi un savu partiju piemin tikai tā, garāmejot.
Ja partijai vēl ir saistoša partijas programma, tad šādam deputātam, kurš ir ievēlēts ar individuālu kampaņošanu, nav saistošs pilnīgi nekas. To mums arī rāda pieredze: ļaudis, kas šādi tiek pie mandātiem, pēc tam ir gatavi visdīvainākajiem “darījumiem” Saeimā. Latvijas demokrātija, vai mums tas patīk vai nē, tomēr ir partiju demokrātija. Ja deputāts atmet saikni ar savu partiju, viņš zaudē arī jebkuru atbildību.
Visbeidzot, būsim vērīgi ar partiju nosaukumiem. Šoreiz daži no tiem šoreiz ir formulēti divdomīgi – iespējams, pat apzināti. Piemēram, partiju apvienība “Par Alternatīvu” nav tas pats, kas “Attīstībai/Par!”. Partiju apvienība “Latviešu nacionālisti” arī nav tas pats, kas Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” –“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Ņemot vērā, ka arī dažas balsis kādai partijai var būt izšķirošas, vēlētājam ir jābūt uzmanīgam.
Šāgada saraksti
Iesākumā daži vārdi par partiju sarakstiem kopumā, lai pēc tam pievērstos ārzemēs dzīvojošajiem īpaši saistošajiem Rīgas apgabala sarakstiem. Laika un vietas trūkuma dēļ mēs šeit aplūkosim tikai tās partijas, kurām reitingi pašlaik uzrāda rezultātu virs 2%. Ikkatrā vēlēšanu sarakstā ir redzami gan pieredzējuši politiķi, gan “jaunas sejas”. Jautājums ir tikai par proporciju.
Šogad sarakstu augšgalā ir vidēji liels jaunpienācēju birums. Dažas partijas ir tikai iekšēji pārkārtojušas sarakstu. Tas attiecas uz Latvijas politikas veterāniem abos nacionālā spektra galos. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – NA), piemēram, startē ar tiem pašiem pirmajiem numuriem, kas partijai bija 2014. gadā – izņemot Kurzemi, kur pirmajā vietā startē Talsu novada deputāte Ilze Indriksone, un Latgali, kur pirmoreiz startē Rēzeknes tehnoloģiju augstskolu rektors Edmunds Teirumnieks.
Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS) arī pieturās pie principa “no laba labu nemeklē”: līdzās latviešu vēlētājam labi pazīstamajiem Jānim Dūklavam, Danai Reizniecei-Ozolai, un Augustam Brigmanim, šeit pirmajās vietās šoreiz ir ne mazāk pazīstamie bijušais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze un premjers Māris Kučinskis.
Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” sarakstā partijas tradicionālie līderi Jānis Urbanovičs un Valērijs Agešins ir atkāpušies uz otrajām vietām, savukārt pirmās vietas visos apgabalos ir izteikti “latviskas” – sākot ar no “Vienotības” aizgājušajiem bijušajiem ministriem Anriju Matīsu un Vjačeslavu Dombrovski un beidzot ar bijušo izglītības ministrijas augsto ierēdni Eviju Papuli.
Kādreizējā vadošā partija “VIENOTĪBA” šoreiz ir pārtapusi par “Jauno VIENOTĪBU”. Taču arī tai vismaz divos apgabalos pirmajās vietās ir jau pārbaudīti kadri: labklājības ministrs Jānis Reirs un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Raibāks ir t.s. jauno partiju piedāvājums.
Jaunā Konservatīvā partija patiesībā nav pārāk jauna, tomēr tā tikai šoreiz reāli pretendē uz Saeimu, un tam ir savi iemesli. Vispirms, no partijas saraksta pirmajās vietās kandidē divi bijušie KNAB izmeklētāji, Juta Strīķe un Juris Jurašs, kuri korupciju ir padarījuši par savas kampaņas galveno tēmu. Turklāt šai partijai tīri labi veicās arī Rīgas domes vēlēšanās, kas ļauj tai droši cīnīties par vietām Saeimā. Krietni skaļāks un skandalozāks ir partijas KPV.LV (saīsinājums no “Kam pieder valsts”) piedāvājums. Absolūtais vairums šajā sarakstā iekļauto cilvēku ir bez jebkādas politiskas pagātnes; taču sarakstu pirmie numuri sīvi un agresīvi cīnās par publikas uzmanību. Galvenais šeit, protams, ir Rīgas saraksta līderis Artuss Kaimiņš; sava atpazīstamība ir arī Lindai Liepiņai (Vidzeme) un Atim Zakatistovam (Kurzeme). Viena no partijas skaļākajām personībām, advokāts Aldis Gobzems, kandidē Rīgas apgabalā 38. vietā.
Liberāli rietumniecisko nišu šoreiz cenšas ieņemt partiju apvienība “Attīstībai/Par!”. Lai gan partija pozicionē sevi kā “jaunos”, tomēr vadošās pozīcijas te ir atvēlētas pieredzējušiem cilvēkiem. Te pirmajās lomās ir gan gan bijušais Tautas partijas ārlietu un “Vienotības” aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vidzeme), gan bijušais jaunlaicēns un zatlerietis Daniels Pavļuts (Rīga), gan bankrotējušās Krājbankas šefs un bijušais Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (Latgale), gan tēvzemiešos karjeru sākusī “Vienotības” labklājības eksministre Ilze Viņķele (Zemgale), gan bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce (Kurzeme). Salīdzinot ar KPV.LV, “Attīstībai/Par!” sarakstā ir vairāk nepolitisku kultūras cilvēku ar zināmu atpazīstamību – kā rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, mākslinieks Aigars Bikše u.c.
Ja pievēršamies Rīgas (un ārzemju) apgabala sarakstiem, tad tie, protams, ir vairāk vai mazāk “piegriezti” rīdzīnieku un ārzemēs dzīvojošo interesēm un vērtībām. Vidējais rīdzinieks statistiski ir labāk pelnošs, izglītotāks un globalizētāks, nekā vidējais lauku reģionu un mazpilsētu iemītnieks. Vienlaikus viņš ir arī neuzticīgāks un labprātāk maina savas izvēles.
Tā, piemēram, “Saskaņas” Rīgas sarakstu vada Vjačeslavs Dombrovskis, augstu kvalificēts ekonomists ar doktora grādu no Klārka universitātes un pieredzi izglītības un ekonomikas ministru amatos. Pārējais saraksts gan latviešu auditorijai ir diezgan nepazīstams – ja neskaita diezgan odiozo “ģimenes vērtību” aizstāvi Jūliju Stepaņenko un drošības ekspertu Raimondu Rublovski. Starp citu, “Saskaņa”, acīmredzot, par goda lietu ir uzskatījusi atkal iekļaut Rīgas sarakstā cilvēku uzvārdā Rubiks – Alfrēda Rubika dēlu Artūru (otrs dēls, Raimonds, kandidē Latgalē).
Turpretī ZZS saraksts Rīgā ir pilns atpazīstamu cilvēku: sākot ar pašu Danu Reiznieci-Ozolu, finanšu ministri un Eiropas U-18 čempioni šahā, un beidzot ar Zinātņu akadēmijas prezidentu, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti.
No NA Rīgā kandidē kultūras ministre Dace Melbārde, un arī šeit ir virkne diezgan atpazīstamu cilvēku, kā ārlietu eksperts Rihards Kols vai enerģētikas profesore Dagnija Blumberga.
“Jaunās VIENOTĪBAS” saraksta vadībā ir ārlietu ministrs Rinkēvičs, un kopumā šis saraksts nekādus pārsteigumus nenes: tajā ir virkne jau zināmu un pieredzējušu “politisko darbarūķu”, kā Ojārs Ēriks Kalniņš, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, un tamlīdzīgi.
Arī “jaunās” partijas pievērš Rīgai pastiprinātu uzmanību. JKP šeit kā saraksta līderi piedāvā Jutu Strīķi, kuras vārds dažādās toņkārtās nepazūd no mediju uzmanības jau kopš 2003. gada, kad viņa pirmoreiz kandidēja uz KNAB priekšnieka vietu. Šeit kandidē arī ekonomists Gatis Eglītis, trimdiniekiem labi pazīstamais ierēdnis Indulis Tupesis un citi. “Attīstībai/Par!” bez pirmā numura Daniela Pavļuta sarakstā būs atrodami bijusī ministre Vita Anda Tērauda, pretkorupcijas eksperti ar “Delnas” pagātni Inese Voika un Kristaps Petermanis, un citi.
Turpretī KPV.LV gan ir sarūpējuši saviem vēlētājiem dažu pārsteigumu: te ir gan dziedonis un TV seja Andris Kivičs, gan Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga, gan Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits – tā teikt, kompānijā saraksta līderim Artusam Kaimiņam.
Īsi sakot, partiju piedāvātie cilvēki ir ļoti daudzveidīgi, un vēlētājam pašam ir jāizdara saprātīga izvēle. Te ir vairākas dimensijas: pieredze pret jaunību, izglītība pret popularitāti, spēcīgs patriotisms pret globālu perspektīvu, un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka jauniem, politikā tikko ienākušiem ļaudīm būs daudz “tīrāka” reputācija, nekā tiem, kas strādā valsts darbā jau gadu desmitiem ilgi. Rietumnieciska un laba izglītība, savukārt, ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgais politiķis spēj saprotami runāt ar cilvēkiem. Iepriekšēja pieredze biznesā var nozīmēt gan koruptīvas saites, gan arī izpratni par Latvijas reālās ekonomikas problēmām. Tas, ka cilvēks mīl skaļi un populistiski uzstāties, var liecināt par viņa egocentrismu un savtīgumu, taču varbūt arī par enerģiju un patriotismu. Tādēļ vienkāršākais ceļš ir skatīties uz attiecīgā politiķa un partijas iepriekš paveikto valsts labā, nevis klausīties skandalozos saukļos un tukšā runāšanā.
Programmas un solījumi
Partiju iesniegtās 4000 zīmju programmas parasti nav svarīgs kampaņas elements. Tomēr vēlētājiem tomēr derētu iemest tajās aci. Tas būtu darāms ne tik daudz tādēļ, lai izvērtētu katru argumentu un tēmu atsevišķi, bet lai noskaidrotu, kādā tonī partijas vispār runā ar saviem vēlētājiem. Ir partijas, kuras uzskata savu vēlētāju par pieaugušu cilvēku; viņas runā ar to arī pieaugušu cilvēku valodā un skaidro, kā grasās panākt savus mērķus. Taču ir arī partijas, kuras tiktāl aizraujas ar solījumiem un vīzijām, ka nevilšus atgādina pasaku stāstītājus maziem bērniem. Piemēram, partija KPV.LV sola “Izstrādāt jaunu, efektīvāku nodokļu sistēmu, kas būtu saprotamāka un taisnīgāka ikvienam nodokļu maksātājam” – tā arī īsti nepaskaidrojot, ko tas nozīmē. NA skaisti sola panākt, lai “Panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu, nekā aizbrauc.” “Saskaņa” sakās iestāties “par paaudžu solidaritātes elementiem un būtiski palielināt pensijas” – arī neskaidrojot, kā tas būtu iespējams. Tomēr partiju programmās ir sarakstītas arī konstruktīvas lietas: gan nodokļu, gan izglītības un zinātnes, gan citās jomās. Jautājums, vai attiecīgā partija tiešām var panākt savas programmas saprātīgo elementu īstenošanu, un vai tai ir cilvēki, kas kaut ko no sacītā realizēs. Arī šeit ir vērts pievērst uzmanību partijas un tās politiķu iepriekšējai pieredzei. Programmas izpildīšanai partijai nepietiek ar nokļūšanu Saeimā. Tai ir jāspēj izveidot vairākums, kurš būtu gatavs attiecīgo programmu atbalstīt. Pretējā gadījumā programma paliks tikai izlietota papīra vērtībā.
Balsojot par populistiem, mēs riskējam ievēlēt cilvēkus, kuri nepilda solījumus. Tie bieži ir ļaudis, kuri izmanto Saeimas tribīni skandalēšanai un savas personas izcelšanai, nevis konstruktīvam darbam. Taču pats ļaunākais, ka viņi nespēj sastrādāties ar cilvēkiem, bet gan vaino citus savās neveiksmēs, savā neprofesionālismā un nolaidībā. Viņiem dikti nepatīk “elite” – kaut arī paši neko citu nevēlas, kā nokļūt šajā “elitē” un sākt “šeftēties” pa valsts budžetu. Tie ir ļaudis, kas ļaunprātīgi izmanto dažu sabiedrības slāņu objektīvo neapmierinātību ar valstī notiekošo – zemajām algām, slikto veselības aprūpi, nolaidīgajiem ierēdņiem. Taču šīm dusmām nav jāļauj izpausties destruktīvi, lai tie paši cilvēki pēc vēlēšanām pamostos objektīvi vēl ļaunākā situācijā – ar bļaustīgiem un neprofesionāliem populistiem varas pozīcijās.
Koalīcija ar “Saskaņu”?
Sakarā ar Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV aktivitātēm šodien no jauna ir aktualizējies jautājums par nākotnes koalīcijām un partijas “Saskaņa” iespējamo dalību valdībā. “Saskaņa” ir partija ar atšķirīgu izpratni par Latvijas valodas, vēstures un ģeopolitiskās orientācijas jautājumiem, tādēļ šāds uztraukums ir pilnīgi saprotams. KPV.LV patiešām ir gana neaprēķināmi un pilnīgas drošības šeit nav, jo šajā jautājumā šī jaunā partija pagaidām ir izvairīga.
Tomēr nevajadzētu priekšlaicīgi krist izmisumā. Vispirms, partiju reitingi pagaidām neliecina, ka šāda koalīcija tiešām ir iespējama (sk. reitingus zemāk). Visas labējās partijas, kuras ar zināmu varbūtību nonāks nākamajā Saeimā, ir atteikušās no sadarbības ar “Saskaņu”, līdz ar to līdz koalīcijai nepieciešamajiem 50% loģiski nepietiek. Otrkārt, nevajadzētu aizmirst, ka tiesības nosaukt valdības veidotāja vārdu ir Valsts Prezidentam. Tā ir svarīga funkcija, kuru dažs prezidents ir izmantojis ļoti meistarīgi. Nekas neliecina arī, ka Raimonds Vējonis būtu šo savu pilnvaru jebkad izmantojis bezatbildīgi. Atšķirībā no pēdējā “Saskaņas” aicinātāja Valda Zatlera, viņam ir pietiekoša pieredze politikā, lai saprastu, kādas sekas būtu “Saskaņai” draudzīga premjera nominēšanai – tai skaitā, arī viņam pašam personiski. Treškārt, pat tad, ja KPV.LV populisti tiešām šodien plāno kādu koalīciju ar “Saskaņu”, tad mirklī, kad tāda tiešām būs jāveido, sabiedrības pretspiediens būs gana liels, lai šāds scenārijs vispār netiktu apsvērts.
Viss iepriekš sacītais nebija domāts tam, lai kādu nomierinātu, bet, lai paskaidrotu situāciju. Protams, nākošās koalīcijas veidošanas sarunas nebūs vieglas – jo īpaši, ja pie viena galda būs jāsēž “Attīstībai/Par!” liberāļiem, NA konservatīvajiem nacionālistiem, Aivaram Lembergam lojālajai ZZS, un pretkorupcijas bruņiniekiem no JKP. Tomēr visas šīs partijas visdrīzāk spēs vienoties, ja vienīgā alternatīva būs koalīcija ar “Saskaņu”. Tas, cik efektīvi un harmoniski šāda raiba koalīcija strādās, ir cits jautājums. Tomēr absolūtais vairākums “labējo” politiķu drīzāk pieļaus ārkārtas vēlēšanas, nekā koalīciju ar “Saskaņu”. Arī KPV.LV, kuru veido gandrīz tikai tīri latvieši, diez vai ļoti ilgojas strādāt kopā ar brāļiem Rubikiem un Stepaņenko. Taču protams, ka daudz ir atkarīgs no tā, kāds spēku samērs izveidosies nākamajā Saeimā, un te ir svarīga katra balss – it īpaši, ja apsverat iespēju balsot par kādu no nelielajām partijām, kas balansē uz 5% robežas. Otrkārt, ļoti svarīgi, lai dažādu politisko uzskatu cilvēki nekautrētos viens ar otru runāt: arī Latvijā sabiedrība šodien ir sašķēlusies daudzās mazās daļās, kuras bieži redz pasauli melnbaltās krāsās viena ar otru nekontaktē. Tas ne vienmēr ir patīkami – runāt ar cilvēkiem, kuru politiskie uzskati radikāli atšķiras. Taču tas ir mazāk sāpīgi, nekā pēc vēlēšanām gausties par viltvāržu valdību un Latvijas interesēm neatbilstošu politiku.
Avots: Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS (ar pateicību Arnim Kaktiņam)
Informāciju sagatavoja politologs Ivars Ījabs pēc PBLA pasūtinājuma
Šis ir otrais no trim priekšvēlēšanu situācijas Latvijā pārskatiem.
Rīga – 14. septembris. PBLA ar prieku un lepnumu sveica Latvijas Okupācijas muzeja vadību un saimi ar lielo vēsturisko sasniegumu – Nākotnes nama būvniecības sākumu un Laika kapsulas iemūrēšanu Nākotnes nama pamatos. Kapsulā muzeja vadītājs Dr. Valters Nolledorfs ievietoja vēstījumu nākamajām paaudzēm un pateicību visiem ziedotājiem un atbalstītājiem pirms tā tika svinīgi iemūrēta Nākotnes nama pamatos.
“Šajā brīdī mēs godinām tos vairāk nekā 1000 ziedotājus, kuri ziedojuši, lai Nākotnes namā varētu iekārtot mūsdienīgu muzeju un ekspozīciju,” teica V. Nollendorfs.
“Šodien varam droši teikt, ka Nākotnes nams būs,” teica kultūras ministre Dace Melbārde. Tas būs kā simbols Latvijas valsts tālākpastāvēšanai un mūžīgumam … Zināt un godāt savu pagātni mums ir svarīgi, lai veiksmīgi spētu veidot mūsu nākotni. Tieši par nākotni domājot , mūsu izcilākais arhitekts – simbolu meistars arhitektūrā – Gunārs Birkerts, radīja un uzdāvināja Latvijas cilvēkiem savu Nākotnes nama vīziju, kas ir viņa redzējums muzeja misijas tālākam izvērsumam,” piebilda ministre.
LOM darbinieki bija parūpējušies par aizsargķiveri ar Gunāra Birkerta vārdu, kas bija novietota blakus Laika kapsulai ceremonijas laikā un simbolizēja arhitekta klātbūtni. PBLA pārstāvēja izpilddirektors Raits Eglītis, kurš savā apsveikuma uzrunā no PBLA, ALAs valdēm un latviešiem pasaulē uzsvēra, nenogurstošo atbalstu Nākotnes namam un muzeja pārbūves projektam, kas nācis no latviešiem okeāna otrajā pusē. Simtiem mūsu tautiešu lepojas un sveic Okupācijas mūzeja saimi un vēlētos būt šeit klāt, viņš teica, atgādinot, ka ALA un PBLA palīdzējušas ne tikai finansiāli, bet arī grūtos brīžos atbalstījušas muzeju morāli un politiski. Viņš atgādināja par darbu, ko latviešu organizācijas ieguldīja, lai panāktu Valsts nozīmes būvprojekta statusu muzejam un arī to, ka PBLA izsludināja 2013. gadu par Latvijas Okupācijas muzeja gadu un aicinājusi pasaules latviešu organizācijas un latviešus dāsni atbalstīt Latvijas Okupācijas muzeja iekārtošanu Nākotnes Namā. Dr. Valters Nollendorfs un arhitekts Gunārs Birkerts abi ir saņēmuši PBLA balvu.
PBLA pārstāvniecība
Rīga – 1. septembris. PBLA izpilddirektors Raits Eglītis PBLA un ALAs valdes vārdā sveica izcilo žurnālistu, publicistu un latviešu tautas draugu Franku Gordonu 90. dzimšanas dienā. Svinības, laikraksta “Laiks” redaktrises Ligitas Kovtunas vadībā, notika viesnīcā “Radi un Draugi” un tajās piedalījās Franka Gordona ģimenes locekļi, bijušie darba kolēģi no dažādām redakcijām, kā arī sabiedrības pārstāvji. Sveicēju vidū bija diasporas lietu vēstnieks Atis Sjanīts, Latvijas Okupācijas muzeja vadītāji Valters Nollendorfs un Gunārs Nāgels, tulkotājs Uldis Bērziņš un citi. Franks Gordons bija enerģijas pilns un komentēja katru apsveikumu sev raksturīgajā humora pilnajā manierē.
Rīga – 30. augusts. PBLA pārstāvji Raits Eglītis, Jānis Andersons un PBLA valdes loceklis, ELAs priekšsēdis Kristaps Grasis piedalījās Saeimas Ārlietu komisijas sasauktajā ārkārtas sēdē Diasporas likuma izstrādāšanai otrajā lasījumā. Sēde, komisijas priekšsēdētāja Ojāra Ērika Kalniņa vadībā, piedaloties deputātam Rihardam Kolam, Ārlietu komisijas deputātiem un citām iesaistītajām pusēm, ilga vairāk nekā divas stundas, bet progress bija lēns. No 49 priekšlikumiem tika izrunāti nepilni 10 un diskusija apstājās pie diasporas definīcijas. Ārlietu ministrijas pārstāvji solīja līdz 5. septembrim, nākamajai sēdei, izstrādāt jaunu formulējumu diasporas definīcijai. Ir plānots, ka likumu pieņems vēl 12. Saeimā. PBLA un Eiropas latviešu apvienība ir piedalījusies likumprojekta izstrādē no pirmās dienas.